Tā pastāvēja līdz 18. gs beigām vai 19. gs sākumam Prūsijā.
Tās rekonstrukcijas pamats tiek balstīts uz Elbingas vārdnīcu (ap 1350. g) un Simona Grūnava vārdnīcu (ap 1565. g) un trīs katehismiem prūšu valodā un vairākiem citiem sīkākiem rakstiem, vietvārdiem un Prūsas apvidvārdiem..
Tos pakļāva vācieši (krustneši), kas laika gaitā tos lingvistiski asimilēja - paši savukārt asimilējoties prūšos.
Rezultātā radās Prūsijas vācu valoda jeb tā sauktais Niederpreussisch viduslejasvācu valodas dialekts ar daudz aizguvumiem no baltu prūšu valodas, kurš līdz 1945. gadam bija izplatīts Austrumprusijā, Sembas pussalā.
Prūši, kas ģermanizācijas politikas dēļ lingvistiski asimilējās pēc 18. gadsimta, runāja literārājā vācu valodā, galvenokārt skolu un literārās telpas dēļ.
