Katras tautas sabiedriskā doma attīstās konkrētā vēsturiskā situācijā, noteiktās sabiedrības slāņu attiecībās. Ilgus gadus latviešiem bija liegta patstāvība un brīvība. Latvija bija vācu muižniecības, vācu mācītāju, vēlāk Krievijas impērijas birokrātu rokās. Bija jāpierod, ka var paļauties tikai uz saviem spēkiem, līdz ar to neticība kopīgiem spēkiem ir vēsturiski nosacīta. Līdz 19. gadsimtam reti kuram Latvietim pat bija iespēja iegūt izglītību, bet izglītotie latvieši parasti pārvācojās. Situācija radikāli mainījās 19. gadsimta otrajā pusē, kad izveidojās jaunlatviešu kustība, kas no 50. gadu vidus līdz 90. gadu sākumam dominēja latviešu sabiedriskajā dzīvē. Tā bija latviešu radošā inteliģence, kas centās veidot un izpildīt tautas mērķus. Ar lielu entuziasmu tika uztvertas Rietumeiropā tik populārās sociāldemokrātiskās idejas. 1888 gadā Tērbatā nodibinājās latviešu studentu zinātniski literārā biedrība, kura izdeva populāri zinātniskā raksta krājumu „pūrs”, kurā tika publicēti politiskie sacerējumi. Daudzi no šiem cilvēkiem vēlāk kļuva par Latvijas Republikas politiskajiem darbiniekiem. Pēc plašajiem arestiem un „Jaunās strāvas” sagrāves 1897. uz laiku iestājās klusums. Vienīgais Latvijas balsts šajā laikā bija jaunstrāvnieku kustību attīstība ārzemēs. [3;180]
1904. gadā nodibinājās Latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku partija . Pēc programmas redzams, ka partija reducēja savu darbību tikai uz proletariāta interešu aizstāvēšanu. 1905. gada decembrī notika Sociāldemokrātu savienības pirmais kongress, kurā pieņēma programmu. Tajā izvirzīti jautājumi par Latvijas apvienošanu etnogrāfiskās robežās. Politiskās domas centrā aizvien noteiktāk izvirzījās Latvijas valstiskās autonomijas ideja un prasība sasaukt Latvijas Satversmes sapulci. 1915. gada rudenī tika Latvijas politiskās autonomijas Satversmes projekta tēzes.…
Politisko sistēmu īss raksturojums un iespējamās latvijaspolitiskās sitēmas maiņa.
