Juridiskajā literatūrā sastopams apgalvojums, ka objektīvās tiesību normas rada pienākumus un subjektīvās tiesības, kas objektīvo tiesību ietvaros ieņem īpašu stāvokli. Līdz ar to „tīras” objektīvās tiesības nepastāv. Teorētiskā skatījumā šim apgalvojumam gan varētu iebilst, norādot, ka objektīvās tiesības kā viena no tiesību pusēm ir to īstenošanās vispārējā forma, savukārt subjektīvās tiesības īstenojas, attiecinot tiesību priekšrakstus (kurus varam uzzināt no objektīvajām tiesībām) uz konkrētām personām. Subjektīvās tiesības nav objektīvo tiesību sastāvdaļa, vienīgi pēdējās ir to rašanās priekšnoteikums.
SECINĀJUMI
Veicot šo darbu secinu, ka jebkurai personai, kura iesaistās kādās tiesiskās attiecībās rodas subjektīvās tiesības. Subjektīvās tiesības tiesību subjekts var iegūt ar juridiskiem faktiem. Pirmās subjektīvās tiesības persona iegūst savas dzimšanas brīdī. Taču tas nav vienīgais veids kā šādas tiesības var iegūt. Subjektīvās tiesības iespējams iegūt gan oriģinārā, gan atvasinātā veidā. Oriģinārā veidā subjekts savas tiesības iegūst pilnīgi no jauna, taču atvasinātā veidā viņš savas subjektīvās tiesības iegūst tieši no citas personas.
Subjektīvās tiesības izbeidzas ar tiesību subjekta nāvi, vai saistībā ar īpašuma tiesībām lietas bojāeju. Subjektīvās tiesības var izbeigties ar ja tiesību subjekts no tā atsakās, ja vien šī atteikšanās ir tiesiski pieļaujama.
Objektīvās tiesības ir normu kopums, kas subjektam viņa subjektīvajās tiesībās rada pienākumus.
…
