Astoņdesmitajos gados Monē pievērsās gleznu sērijai, kurās atainots viens un tas pats motīvs dažādos apgaismojumos un dažādos dienas laikos. Viņš mēdza katram darbam veltīt tikai dažas minūtes dienā. Monē darbi pieprasa skatītāja sintētisko redzes procesu – tas nozīmē – saistīt to, ko viņš redz acu priekšā, ar to attēlu, kurš, kā šī priekšmeta tipisks izskats, saglabājies viņa atmiņā. Pēdējos gados Monē pilnīgi atteicās no cilvēku attēlošanas, un šķiet, ka viņa gleznu objekti būtu tikai iegansts krāsu uztverei un novērojumiem.
1899. gadā Monē uzsāka savu liliju un ūdensrožu ciklu. Tās bija arī astoņu lielu gleznojumu motīvs, kurus viņš no 1915. līdz 1924. gadam darināja kā dāvanu Francijas valstij.
Es izvēlējos aprakstīt tikai vienu glezno no šīs kolekcijas, jo šis darbs man visvairāk iepatikās. Glezna ir 197 x 212 cm liela, tā bija izstādīta Parīzes muzejā Musee de I Orangie. Šo darbu nopirka kāda anonīma kundze par 39.61 miljonu latu.
Glezna „Ūdensrozes no rīta”, ir veidota īstā impresionisma garā. Daba, jūra, vējš, ūdensrozes un tas viss sapludināts kopā mākslinieka skatījumā.
Gleznā, ūdensrozes veidotie apveidi, ir nekonkrēti, izplūduši, bet gleznas radītā noskaņa, ūdensrozes izceļ uz tumši zilganpelēkā un zaļi brūnā ūdens.…
