-
Ētika 21.gadsimta medicīnā
Eseja5 Anatomija, veselība, medicīna, higiēna, Ētika, Psiholoģija
Tātad, aktuāls ir jautājums – vai ņemot vērā cilvēka tiesības uz cieņpilnu nāvi, nevēloties mocīties sāpēs un nomocīt ar tām sev tuvos cilvēkus tuvākajā laikā mūsu valstī tiks izdiskutēts jautājums par dzīvības glābšanas un miršanas pagarināšanu?
Savas pārdomas par iepriekšminētajiem jautājumiem vēlos noslēgt ar personīgajiem uzskatiem. Mans viedoklis, runājot par trauslo robežu starp dzīvību un nāvi, kā arī divdesmit pirmā gadsimta medicīnas ētiku, ir – mediķiem jābūt pieejamam viegli izprotamam rīcības protokolam situācijās, kad neizdodas rast vienotu slēdzienu. Taču visbūtiskākais, manuprāt ir mediķu izglītības un zināšanu, prasmju kopums, kas nodrošinātu spēju komunicēt gan ar pacientiem, gan tuvieniekiem tādā mērā un veidā, kas izskaidro reālo situāciju bez izskaistinājumiem un palīdz to pieņemt. Jo ikvienam Homo sapiens jeb saprātīgajam cilvēkam ir daudz būtiskāk dzīves pēdējos mirkļus pavadīt tuvinieku vidū, nevis starp bezpersoniski pīkstošiem medicīnas aparātiem. Mani uzskati par aiziešanu – lai Dievs dod saglabāt veselo saprātu līdz mūža galam un nekļūt par apgrūtinājumu sev tuvajiem, kur nu vēl veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem. Ja man būtu jāizvēlas mocīties pie aparātiem vai aiziet mūzībā tikai ar atsāpinošiem un nomierinošiem medikamentiem, es noteikti izvēlētos pēdējo variantu.
…
Mūsdienu informācijas laikmetā, kad cilvēki biežāk uzklausa un uzticas medijiem, sociālajiem tīkliem un informācijai globālajā tīmeklī jeb internetā, ārstiem arvien grūtāk veikt savus tiešos amata pienākumus. Dažkārt, mediķi kļūst par ķīlniekiem starp pacientu, reālo medicīnisko aprūpi un informācijas gūzmu, kas pieejama visapkārt esošajā informācijas laukā. Kā raksta Pēteris Apinis, ideāls ārsts, ir eksperts savā jomā, arī komunikators, kolaborators jeb skolotāja palīgs, menedžeris, veselības advokāts, profesionālis, izglītots cilvēks, kurš visu mūžu mācās un vienkārši radošs cilvēks. Tomēr mūsdienu sabiedrībā, bez iepriekšminētā, mediķiem vēl jārēķinās arī ar attiecībām ārsts un pacients, ārsts un valdība, un politiķi, ārsts un plašsaziņas līdzekļi un publiskās attiecības. Starp visiem šiem jēdzieniem un attiecībām ir zudusi agrākā cieņa un pietāte pret ārsta profesiju un šī aroda profesionāļiem. Ļoti būtiski, mediķu ikdienas darbu apgrūtina arī ārsta un pacienta konfidencialitātes un privātuma zudums, jo ārstam bez profesionāliem lēmumiem ik dienu ir jārēķinās arī ar sociāliem, finansiāliem, birokrātiskiem un populistiskiem lēmumiem.
