Mēs dzīvojam jau piekto gadsimtu pēc Ticiāna nāves. Un daudzo pēc viņa nomainījušos paaudžu atmiņā vairs nav saglabājies šī cilvēka konkrētais veidols. Kaut arī pazīstams Ticiāna pašportrets, kas viņu attēlo kā cienījamu sirmgalvi, tas ir tikai šī mākslinieka redzamais attēls. Neviens vairs neatceras, kāds īsti bija šis pāri mēram sīkstulīgais vīrs, kas augsti pratis novērtēt pasaules labumus, izteiktus zeltā. Kāds īsti bija šis vīrs, kas visu mūžu neapnicis bija strādājis, pat sirmā vecumā vēl saglabādams jaunrades dzirksti, kuru izdzēsa tikai negaidīts mēra viesulis Venēcijā?
Kur gan šodien palikuši slavenie tituli «karaļu gleznotājs un gleznotāju karalis», kur anekdotei līdzīgais stāsts par to, kā pasaules valdnieks Habsburgu Kārlis V, pozējot Ticiānam, pieliecies un pacēlis tam nejauši nokritušo otu, tā apliecinādams savu cieņu šim glezniecības meistaram?…
