-
Soņas tēls Fjodora Dostojevska filosofiski psiholoģiskajā romānā "Noziegums un sods"
CIETUMS
Soņa, cik vien bieži iespējams, apmeklēja Rodju cietumā. Viņš bija dusmīgs, nerunīgs un pat rupjš. Viņam bija kauns no viņas, jo viņš spīdzināja viņu ar savu nievājošo un rupjo izturēšanos. Bet ne skūtās galvas dēļ un ne važu dēļ viņš kaunējās, bet viņa lepnums bija pārāk dziļi ievainots.
Cietumnieki visi bija iemīļojuši Soņu. Visi viņu pazina, zināja, ka Soņa sekoja viņam. Visi ņēma nost cepures, sveicināja: “Mūsu mīļā Sofija Semjonovna, dārgā, žēlotāja un līdzjutēja.” (542.lpp)
“Viņš pats nezināja, kā tas notika, tikai pēkšņi viņu it kā kaut kas sagrāba un nosvieda pie viņas kājām. Tajā pašā laikā viņa visu saprata. Viņas acis iemirdzējās bezgalīgā laimē: viņa saprata, tagad viņai nebija vairs šaubu, ka viņš mīl, bezgalīgi mīl viņu un ka pēdīgi šis brīdis tomēr ir klāt...” (546.lpp.)
“Viņus jaunai dzīvei bija atmodinājusi mīlestība. Viņi nolēma gaidīt un paciesties.”
“Viņš bija augšāmcēlies, viņš to noteikti zināja un juta ar savu visu atdzimušo būtni; bet viņa – viņas dzīve taču piederēja tikai viņam.” (546.lpp.)
“Viņš domāja par Soņu. Viņš atminējās, kā bija viņu pastāvīgi mocījis, kā bija plosījis viņas sirdi; atcerējās viņas bālo, vājo sejiņu, bet šīs atmiņas viņu tagad gandrīz nemaz neapbēdināja: viņš zināja, ar kādu bezgalīgu mīlestību viņš tagad izpirks visas viņas ciešanas.” (546.lpp.)
…
Soņas tēlam ir liela nozīme šajā romānā, jo caur šo tēlu atklājas mīlestības motīvs un varētu teikt, ka Soņas dēļ Raskoļņikovs atzīst slepkavību. Soņa ir astoņpadsmitgadīga meitene, taču izskatījās vēl jaunāka. Citēju: “Viņa bija vāja, pavisam vājiņa un bāla, diezgan nesimetriska, šaura sejiņa ar mazu, smailu degunu un zodu. Viņu nevarēja dēvēt par glītu; toties viņas zilās acis bija tik dzidras un, tām iemirdzoties, arī viņas sejas izteiksme kļuva tik laba un vaļsirdīga, ka neviļus atstāja pievilcīgu iespaidu. Viņas sejā un visā viņas būtnē bija vēl kāda sevišķi raksturīga iezīme: par spīti saviem astoņpadsmit gadiem viņa izskatījās vēl gandrīz pusaudze, daudz, daudz jaunāka par saviem gadiem, gandrīz vēl bērns, un tas brīžam jocīgi atspoguļojās dažās viņas kustībās.” (238.lpp) Liela nozīme Soņas dzīvē bija ticībai. Viņa ticēja Dievam, uzskatīja, ka tas glābs viņu, ģimeni (kad mira māte). Kad Rodja prasa, vai viņa tic Dievam, viņa atbild: “Kas gan es būtu bez Dieva!” (323.lpp.) Soņa bija labsirdīga, viņai varēja uzticēties un viņa vienmēr centās darīt visu, lai spētu palīdzēt savai ģimenei. Māte par Soņu, kad viņu vainoja zādzībā: “Jūs nezināt, kāda viņai sirds, kas viņa par meiteni! Viņa lai ņemtu naudu, viņa! Labāk viņa pārdod savas pēdējās drēbes, basām kājām staigās, bet atdos jums visu, ja jums vajadzēs, raug, kāda viņa ir! Viņa pat dzelteno biļeti dabūja tāpēc, ka mani bērniņi mira barā, viņa sevi mūsu dēļ pārdeva!”
