Imanuēls Kants uzskata, ka apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja izlietot savu sapratni bez citu vadības. Šī nepilngadības pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums izlietot sevi bez citu vadības.
Kants, atbildot uz jautājumu, kas ir apgaismība, saka, ka „apgaismība veido cilvēka iznākšanu no pašiegūtās infantilitātes”. Cilvēki bērnišķīgi paļaujas uz autoritātēm, dodami priekšroku tām, nevis paša spriešanas spējām, ko apgaismība aicina pielietot.
Kants uzsver, ka slinkums un gļēvums ir tie cēloņi, kāpēc liela cilvēku daļa joprojām visu mūžu paliek „nepilngadīga”, lai gan daba jau sen tos atsvabinājusi no svešas vadības; un tāpēc arī citiem ir tik viegli „uzmesties par aizbildņiem”. Ikvienam cilvēkam ir gūti atbrīvoties no šīs nepilngadības, kas ir kļuvusi gandrīz par cilvēka dabu. Cilvēks to ir pieņēmis un iemīlējis, līdz ar to nespēj pielietot pats savu sapratni, jo tā nekad nav tikusi ļauta izmēģināt. Kants saka, ka ir visai ticams, ka sabiedrība var apgaismot pati sevi; tas ir gandrīz vai nenovēršami, ja vien tai ļauj brīvību. Jo tad vienmēr radīsies daži, kas, nometuši „nepilngadības jūgu”, ap sevi izplatīs saprātīgas vērtēšanas garu par paša vērtību un ikviena cilvēka aicinājumu domāt patstāvīgi.…
