Ilzes Šķipsnas „Aiz septītā tilta” ieved lasītāju dīvainā sirreālā pasaulē, radot satrauktu, pat nedaudz spokainu noskaņu. Kaut stāstījums ir saistošs un labi uztverams, tomēr, lasot darbu, neatstāj sajūta, ka līdzās ierastajai realitātei darbojas noslēpumainas, pārdabiskas būtnes. Spēcīgie simboli – septiņi tilti, maģiskie skaitļi: 7 un 33, upe, akmens, mežs, ne tikai sagatavo lasītāju, bet arī brīdina, ka notiks kaut kas nenovēršams, pat traģisks. Arī abas, tik atšķirīgās draudzenes, Edīte un Solvīta jau grāmatas sākumā ir sasaistītas ar īpatnējām mistiskām saitēm, ka vietām šķiet, viņas tiešām saplūst kopā un kļūst par vienu veselumu.
Romāna centrā ir divu bērnības draudzeņu Edītes un Solvītas savstarpējo attiecību tēlojums, viņu pārdomas un atmiņas, attieksme pret dzīves īstenību – kā reālo, tā iedomāto, iztēloto un ilgoto. Abas sievietes pēc vairākiem gadiem nejauši satiekas Ņujorkā. Draudzenēm ir 33 gadi, taču viņas ir tik diametrāli pretējas un savstarpēji atšķirīgas gan pēc temperamenta, gan dzīves uztveres, gan dzīvesveida, ka rodas jautājums, kas viņām varētu būt kopīgs un, vai vispār iespējama draudzība starp tik atšķirīgiem cilvēkiem. …
