Romāna darbība notiek dziļos laukos - Slostovkas un Gņilojeručeje ciemos, kas atrodas Latvijas pierobežā. Darba centrā lauku sēta, ģimene, kas tajā dzīvo jau vairākās paaudzēs - tā ir Latvijas austrumu pierobežas dzimtas vēsture cauri XX gadsimtam. Autors izseko saviem varoņiem no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām (attēlotais laiks varētu būt deviņdesmito gadu vidus).
P.Bankovskis izvēlējies rakstīt par vienu vecticībnieku dzimtu vairākās paaudzēs, caur kuru lasītājam atklājas visai īpatnēja, noslēgta vide. Šī noslēgtība saistāma ar grupas reliģisko piederību, tās pastāvēšanas vēsturisko kontekstu - vajāšanām, represijām un pat sankcijām, kā arī ar spēcīgajām reliģijas un kultūras tradīcijām.
Saistībā ar šo noslēgtību, aktuāli tādi jēdzieni kā savējais-svešais. Tas sākotnēji attiecas arī uz pašu autoru, kuram šī vide, par kuru raksta, vismaz sākotnēji ir noslēgta. Pie tam arī pašā romānā - savējā-svešā stratēģija tiek iezīmēta vēl pirms konkrētas darbības sākuma. Piem., tiek norādīts, ka pašreizējais tēvs Tihons ir „ne no mūsējiem”, arī Ksenija mājās ir svešā - ieprecējusies. Savukārt svešinieces statusu ciemā izdodas nomainīt Aksjonai, Kirjaka vedeklai, kura arī ir ieprecējusies. Par savējo viņu pieņem tikai tad, kad viņas vīrs tiek apcietināts aizvests uz Salaspils nometni. Arī pēc vīra atgriešanās, Aksjonas statuss, attiecības ar pārējiem dzimtas locekļiem nemainās.
…
