Ikvienam cilvēkam ir savi ieradumi – rīcība, ko viņš sistemātiski atkārto. Tieši ieradumi signalizē, vai mūsu dzīvē viss ir normāli vai ne. Ieradumi ir iegūti ikdienas dzīvē, un tie saskaņojas mūsu zemapziņā. Lielākā daļa no tā, ko mēs domājam, jūtam un darām, ir ieradums, nevis mūsu gribas rezultāti. Turklāt ieradumi ļoti pretojas dažādām izmaiņām , tiem piemīt pašiem savi aizsargmehānismi. Tāpēc arī negaidītas pārmaiņas cilvēkā vieš nemieru, bailes un citas nepatīkamas izjūtas.
Spēcīgi mūs ietekmē paradumi, kam ir zināma rituāla nozīme. Pie tiem pieder arī televizora skatīšanās.
Protams, ka ar bērniem notiek tas pats. Pirmkārt tāpēc, ka vecāku dzīve ir modelis, no kura mācās un ko pārņem bērni, sevišķi mazākie. Otrkārt, uz bērniem iedarbojas tie paši mehānismi, kas uz pieaudušajiem – tātad, arī viņiem veidojas zināmi ieradumi.
Ik pa laikam cilvēku māc sliktas sajūtas, spriedze, ko izraisa neparasti darbi vai neatrisinātas problēmas. Ķermenī darbojas dabisks fiziskās un psihiskās regulēšanas mehānisms, taču mēs mēdzam būt ļoti nepacietīgi un ķeramies pie mākslīgiem palīglīdzekļiem, tā arvien vairāk un vairāk apspiezdami ķermeņa iespējas. Izrādās, ka nospiežot televizora pogu, var izvairīties no problēmu risināšanas un apmierināt pozitīvo izjūtu trūkumu. Tas ir daudz vienkāršāk nekā strādāt ar sevi, harmonizēt savu uztveri, meklēt prieka un līdzsvara avotu sevī un apkārtnē. …
