Es gribētu vilkt paralēles starp Merso un tendencēm starp jaunās paaudzes eiropiešiem, kas atsakās no savām kristīgajām saknēm, un tas vairs nav jautājums par mūžīgo dzīvi, par kuru vēlētos runāt mācītājs, bet par dzīves kā vērtības zudumu. Merso neuztver sevi kā pats savas laimes kalēju, bet gan uzveļ atbildību par savu dzīvi liktenim, „… kurš kārtojās, neņemot vērā Merso domas.” Autors lieliski parāda ar sižetu Merso uztveri par dzīvi kā nejaušību haosu, un kā Merso pats par dzīvi saka: „… dzīve nav tā vērta, lai pūlētos dzīvot (..), jo citi vīrieši un citas sievietes dzīvos.”
Noslēgumā gribu atsaukties uz „Svešinieka” pēdējām rindām, kurās Merso atklāj savu gatavību „pārdzīvot visu no jauna”. Tas liek man cerēt, ka galvenais varonis, izejot savu iniciācijas ceļu, ir guvis atziņu par vērtību, ko pats ir atmetis, nepieciešamību. Tāpat arī tagad, kad, redzot Eiropas morāles un kultūras pagrimumu, man gribas kaunīgi novērst skatienu, es izvēlos ticēt jaunai atmodai cilvēku dvēselēs (arī savā!).
…
