Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 28.03.2008.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Pamatskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Nāvessods', 1.
  • Referāts 'Nāvessods', 2.
  • Referāts 'Nāvessods', 3.
  • Referāts 'Nāvessods', 4.
  • Referāts 'Nāvessods', 5.
  • Referāts 'Nāvessods', 6.
  • Referāts 'Nāvessods', 7.
  • Referāts 'Nāvessods', 8.
  • Referāts 'Nāvessods', 9.
  • Referāts 'Nāvessods', 10.
  • Referāts 'Nāvessods', 11.
Darba fragmentsAizvērt

Rietumu civilizācijā, kura pēdējos 500 gadus ekonomiski un politiski dominē pasaulē, un uzspiež savu vērtību skalu visām pārējām kultūrām, nāvessodu aplūko no divu teoriju - utilitārisma un retributīvisma, - viedokļa.

Utilitārisma piekritēji postulē, ka nāvessods esot "briesmīgs", "visatbaidošākais" sods, taču vienīgais sods par vairākkārtējām slepkavībām, kas 100% novērš iespēju tās atkārtot. Tas ir nepieciešamais un mazākais ļaunums. Retributīvismā pieiet problēmai vienkāršāk: "par smagākajiem noziegumiem - smagāko sodu. Ja vairākkārtēja vai arī sevišķi smaga slepkavība ir smagākais noziegums, tad ir jāizmanto nāvessodu."

Kopš homo sapiens pastāv kā suga (kā lēš vēsturnieki - vismaz savus 150-300 000 gadus), pastāv arī nāvessods. Tiesa, akmens laikmetā pret kopienu noziegušos indivīdu nevis nogalināja, bet gan izraidīja, kas bija līdzvērtīgi nāvessodam, jo citas kopienas to nepieņēma un tas gāja bojā, neatstājot pēcnācējus, t.i. tā gēni netika pārmantoti.

Viduslaikos Eiropā nāvessoda veids bija atkarīgs no notiesātā sociālās šķiras. Augstmaņus sodīja pēc iespējas nesāpīgākā un ātrākā veidā - parasti nocērtot galvu; bet zemākās šķiras parasti sodīja publiski, demonstrējot apkārtējiem viņu ciešanas, parasti pakarot. Specifiskiem noziegumiem bija specifiski soda veidi - burvestības un ķecerību mēdza sodīt, sadedzinot uz sārta, un valdnieka gāšanas vai nogalināšanas mēģinājumi tika sodīti ar īpaši lēniem un mokošiem nāvessodiem.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants