Rakstura problēma zinātnieku interesi ir piesaistījusi jau sen. Jēdzienu „raksturs” (gr. charaktēr –iezīme īpatnība) sākot lietot 3. gs. p.m. ē. grieķu filosofs Teofrants (382.-28.g. p.m.ē. ) Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre- kopā vairāk nekā 30 īpašību, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādas īpašības vai vairāku īpašību izpausmi. [12; 183]
Raksturs ir cilvēka paradumu kopums, kas nosaka noteikta veida uzvedību noteiktās situācījās.
Dažas cilvēka rakstura īpašības var būt ļoti attīstītas un izcelties uz citu īpašību fona. Šādu parādību psiholoģījā sauc par rakstura akcentuācīju.
Rakstura akcentācijas jēdzienu ieviesa mūsdienu vācu psihiatrs K.Leonhards. Pēc viņa domām,rakstura akcentācīja ir rakstura īpašību pārmērīga izteiktība, kas tuva normas galējai robežai. Cilvēka rakstura akcentācījas process aizsākas 3 gadu vecumā, taču visspilktāk tas izpaužas pusaudžu un jauniešu vecumā. [12; 186]
Atšķirībā no temperimenta, kura īpatnības ir atkarīgas no iedzimtām nervu sistēmas īpatnībām, raksturu galvenokārt nosaka audzināšana un pašaudzināšana.
Lai veidotos raksrura īpašības, nepieciešams:
sekmēt cilvēka zināšanu un pārliecību sistēmu veidošanos (tā sakot pozīcījas-zināšanu un atzinumu kopumu ko cilvēks subjektīvi uzskata par pareizu);
izmantojot vingrinājumus, izkopt iemaņas un to augstāko līmeni- paradumu- šajā uzvedības formā;
organizēt vingrinājumus un pašu uzvedības procesu tā lai tas cilvēkam sagādātu pozitīvas emocījas. [12; 191]
…
