Dzejolis ir uzskatāms par dabas dzejoli, bet, manuprāt, tikai nosacīti. Tajā tiek diezgan detalizēti aprakstīta Liepāja un ainās ietvertas Liepājai tik raksturīgās parādības un iezīmes, bet tomēr šo gleznu funkcija ir atklāt sevī ietverošās netiešās nozīmes. Var teikt, ka būtībā viss dzejolis ir metaforizēts. Gleznas ir vienlaicīgi tiešas, kas ataino pilsētas dabu, gan gleznas ar pārnestām nozīmēm, kurās atklājas to simboliskā būtība. Dzejas centrā ir pats autors un šis dzejolis ir O. Gūtmaņa attieksmes pret Liepāju atklājējs un katra simboliskā glezna veido īpašas attiecības ar autora emocionālajiem pārdzīvojumiem. Domāju, ka dzejoli var izlasīt divējādi – „ pa liepājnieciskam” un „ne pa liepājnieciskam”, jo Liepājas izpausmes tēli dzejā atklājas ne tikai ar ārēju, bet arī ar psiholoģisku asociāciju palīdzību, kas var rasties tikai cilvēkam, kuram ir tuvas attiecības ar šo pilsētu. …
