Pauzes (atzīmētas ar domuzīmi), piemēram, Esmu gurda – dzīvība mani ne nes, ne urda, liek palēnināt tempu, ritmu, uzsver to daļu, kas atrodas pēc pieturzīmes. Teikumi ir izvēlēti gari, salikti, tajos ieviešot enžambemenu, ir panākts plūstošums un mierīgums. Interesi izraisa arī tas, ka dzejolim nav beigu pieturzīmes (pēdējā panta pēdējā rindā), kas aicina lasītāju domāt tālāk ārpus dzejoļa robežām un nonākt pie sava slēdziena, kas ir dzīvība?
Kompozicionāli dzejolis sastāv no sešiem pantiem (nevienāds rindu skaits, 4 + 3 + 3 + 4 + 5 + 2). Iepriekš jau tika minēts, ka ir vērojama gredzenveida kompozīcija, kas akcentē dzejoļa idejisko nozīmību, uzsver pieteikto tēmu.
Vārdi dzīvība un nāve norāda, ka dzejolī ir atveidots mītiskais jeb cikliskais laiks. Arī gredzenveida kompozīcija vedina uz domām par atgriešanos. Nevar konkrēti pateikt, vai darbība ir notikusi, notiek vai vēl tikai notiks. Savukārt telpa ir savējā, uz ko norāda vietniekvārdu lietojums (es, paša, mani, pats), un vaļēja, jo lirikas „es” ir atvērts jūtām, emocijām (mīlestība, nāve).
Pēc G. Pospelova lirikas iedalījuma, dzejolis pieskaitāms pie meditatīvās lirikas, jo dominē izpausmes koptēls kā pārdzīvotā atklājējs, izteicējs. Šajā dzejolī ir liela individuālā pārdzīvojuma klātbūtne, pievēršanās mūžīgajai tēmai, šoreiz, dzīvei (dzīvībai), cilvēka mūžam, eksistenciālismam.
…
