Eseju iesākšu, manuprāt, ar ļoti interesantu Tuvības teorijas pieķeršanās teoriju. Pieķeršanās cilvēkiem (mātei, tēvam, citiem ģimenes locekļiem, cilvēkiem, kurus mēs iepazīstam dzīves laikā) ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Jebkura cilvēka dzīvē ir kāds, kam viņš ir ļoti pieķēries un kurš viņam ir ļoti svarīgs. Tomēr katrs no mums šo pieķeršanos izjūt un izrāda dažādi.
Pieķeršanās teorijas autors ir izcilais angļu psihologs un psihoanalītiķis Džons Boulbijs. Dž. Boulbijs aplūko cilvēka attīstību kā pieķeršanās veidošanos attiecībā pret māti vai kādu citu primārās pieķeršanās figūru. Šī pieķeršanās vajadzība saglabājas visu cilvēka mūžu.
Mērija Einsvorta, viena no Boulbija līdzstrādniecēm, ar videokameras palīdzību novēroja divgadīgo bērnu reakcijas mātes prombūtnes laikā un mātei atgriežoties. Pētījuma rezultāta novērotās bērnu reakcijas varēja iedalīt trījās grupās:
1)Drošās grupas bērni.
Bērni bija noskumuši atšķirtības brīdī un izrādīja prieku, mātei atgriežoties.…
