Daudziem šķiet, ka Latvijai panākot iestāšanos ES un NATO, ir sasniegts maksimums, lai garantētu valsts suverenitāti un drošību. Tiek daudzināts, ka mūsu valstij, iekļaujoties liberālo valstu kopienā, ir iestājies Francisa Fukujamas prognozētais „vēstures gals” un tālāk ir sagaidāma tikai tehniska valsts attīstība, kas atkarīga no pārvaldības panākumiem vai neveiksmēm.
Vēstures gaita un pašreizējie notikumi liecina, ka starptautisko attiecību sistēma ir mainīga, un valstīm, it īpaši tām, kuras neatkarību atguvušas pēc Aukstā kara, no jauna jādefinē sava loma šajā mainīgajā sistēmā. No vienas puses demokrātisko tradīciju un pieredzes trūkums jaunajām valstīm liek pieļaut daudzas kļūdas, tomēr valstīm bez tradīciju ierobežojumiem, iespējams, ir vieglāk pielāgoties izmaiņām mūsdienu starptautisko attiecību sistēmā.
Latvijai ir nepieciešams definēt savas nacionālās intereses, tomēr, lai to izdarītu jākonkretizē šī termina būtība. …
