Autors ievieto savus varoņus ideālā vidē. Cilveku apkārt nav, bet ir ūdens un ēdiens un nevajag uztraukties par naktsmājām. Neviens arī nezin, kur viņi atrodas. Brīvība šķiet bezgalīga. Šādā paradīzē Madelēne un Erasms iepazīst viens otru tuvāk. Pērtiķis iemācās runāt, Madelēne - pati gādāt par sevi. Tādā vidē diezgan dabiski par pārdomu tēmu kļūst attiecības starp dzīvajām būtnēm un it īpaši mīlestība. Man par izbrīnu, tieši Erasms bija tas, kurš neaizmirsa pasauli aiz dārza robežām, saprata, ka drīz būsjāatriežas, jo nekas mūsu dzīvē nav mūžīgs. Madelēne savukārt izvēlējās baudīt mirkli un nevēlējās pat atcerēties kaut ko kas bija pirms, nedz domāt par nakotni. Dzīojot dārzā, abi stāsta varoņi maina savu attieksmi pret laiku, telpu, attiecībām. Un beigās kopā atgriežas Londonā, no kura tik dedzgi vēlējās aizbēgt.
Tā stāsts sākas un noslēdzas Londonā. Nestāstīšu jums kā tas beidzās, jo beigas aprakstīt laikam nespēšu. Tās pārsteidza mani un neatstās vienaldzīgus arī citus. Pāri visam šim stāstam tomēr klājas arī mūžsenais pasaules motīvs, kur Madelēne ir skaistā princese, kuru atmodinājis no ilgā miega prinča skūpsts. Aizskustinošs
…
