Kā koncerta „rozīnīte” bija kāda sieviete, kura pāris reizes koncerta beigu daļā iesaucās „Bravo!”, bet pirmoreiz tas bija sadzirdams tikai apkārtējo klausītāju lokā. Pašā koncerta noslēgumā vienā brīdī, kad skaņdarbā bija ilgāks klusuma brīdis, viņa izsauca savu „Bravo!” un tas lika sirsnīgi pasmaidīt kā māksliniekiem, tā arī publikai. Nevarētu teikt, ka tas būtu kulturālākais gājiens, kādu esmu redzējusi, bet tas bija tik iederīgi.. tik patiesi un koncerta noslēguma piesātinājumā tik papildinoši.
Pēc koncerta devos mājās ar nokritušiem „rāmjiem” par mūzikas formu, taktsmēru..
…
