Secinājumi
1. Četru vardarbības veidu izpausmes atšķiras – pie fiziskās vardarbības bērns ir fiziski ietekmēts, pie seksuālās – bērns tiek izmantots seksuālos nolūkos, emocionālas vardarbības gadījumā – bērns ir emocionāli iespaidots, pie atstāšanas novārtā – bērns nesaņem pietiekošo aprūpi un uzmanību.
2. Fiziskās, seksuālās vardarbības un atstāšanas novārtā gadījumus var atklāt pēc bērna izskata, par emocionālo liecinās pārsvarā bērna uzvedības izmaiņas.
3. Visgrūtāk konstatēt emocionālo vardarbību. Tādas vardarbības sekas ir smagas un grūti novēršamas, tās neļauj bērnam pilnvērtīgi attīstīt savu personību.
4. Kā galvenos riska faktorus var minēt ģimenes struktūra, vecāku un bērnu personības īpatnības, sociālekonomisko situāciju ģimenē.
5. Vardarbības sekas ietekmē bērna turpmākas dzīves gaitu. Bērnam ir uzvedības, kognitīvie un emocionālie traucējumi.
6. Bērnam – jebkādas vardarbības upurim – rodas vainas izjūta par notikušo. Bet notikušajā ir vainīgs pieaugušais, jo viņam ir jāspēj kontrolēt savas emocijas un uzvesties adekvāti.
7. Vardarbība pret bērnu ir jāaplūko sociālkulturālajā un psiholoģiskajā kontekstā.
Vardarbības apkarošana.
Vislielākā uzmanība ir jāpievērš agrīnai vardarbības novēršanai. Vissvarīgākie elementi, lai apkarotu vardarbību ģimenē ir iejaukšanās, jātiek galā ar vardarbības sekām, jāaizsargā cietušo tiesības (Harris, Lieberman, & Marans, 2007).
…
