Tautas likteni lielā mērā nosaka intelektuālais potenciāls un jaunās paaudzes izglītība. 20.-30. gados radušās atziņas un koncepcijas par audzināšanu, izglītību un personības attīstību saglabā savu nozīmīgumu visos turpmākajos pedagoģiskās teorijas un prakses attīstības posmos.
Ar 1919.gada 8.decembra likumu Latvijā tika pasludināta obligāta sešgadīga pamatizglītība, kuru varēja iegūt dzimtajā valodā. Latgales skolās mācības notika latgaliešu izloksnē. Pamatskola (tautskola) bija bērniem 8 – 14 gadu vecumā un dalījās divās daļās: pirmā no 1. līdz 4. klasei, otrā – no 5. līdz 6. klasei. Pamatskolas izglītība bija bezmaksas. 30. gadu sākumā bija vairāk nekā 2000 tautskolu, kurās strādāja apmēram 8500 skolotāju. Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā.
Filoloģijas, tieslietu un citu humanitāro zinātņu studijām sagatavoja ģimnāzijas. Tās bija dažādu novirzienu – vienās vairāk vērības piegrieza klasiskajām (grieķu un latīņu) valodām, otrās – mūsdienu valodām, trešajās – matemātikai. Inženierzinātņu un mehānikas studijām vai citai tehniskai izglītībai skolēnus sagatavoja tehnikumi.…
