Gruzdova režisētā „Hamleta” darbība norisinās tumsas un nolemtības atmosfērā, kur A. Skrastiņš – Hamlets diskutē ar sevi par dzīvības un nāves, atriebības un piedošanas, mīlestības un naida attiecībām.
Traģēdijas varoņi nav stīvi valdnieki smagās togās, bet absolūti cilvēciski. Izrāde ir režisora skatījums uz dzīvi šodien nevis Hamleta laikā.
Šodien ir parasts, ka pāridarījumam seko atriebība, tas vērojams it visur. Hamlets cīnās ar vēlmi atriebt uz kuru mudina tēvs – gars, kas liekas savā būtībā ir ļauns un asinskārs, atriebīgs. Arī tīri vizuāli tēva gars norāda uz to ( militārā forma, kustības, bļaušana). Tādu rīcību viņš gaida arī no dēla un būtībā ir visas traģēdijas vaininieks. Taču pēc manām domām izrādē arī Hamlets nav tas dzejdaris un intelektuālis kā agrāk, bet gan cilvēks, kas īpaši nebaidās nogalināt, nodarīt sāpes.
Armijas klātbūtne uz skatuves norāda uz to, kā cilvēki akli pakļaujas komandām, vēl vairāk- komandē citus, kuri ar lielu centību pakļaujas diktātam.…
