Viljama Šekspīra lugas „Hamlets’’ galvenais varonis bieži aizdomājas par dzīvi un tās vērtību, un par nāvi. Daiļdarbā pakāpeniski parādās visdažādākās Hamleta problēmas un atklājas arvien vairāk nodevību – tās pieaug ar sniega bumbas efektu-,kas lugas noskaņu padara visnotaļ traģisku. Hamleta mātes izskaitļotā rīcība ar tēva nāvi, lai aprecētu tēvoci, Ofēlijas nāve un paša Hamleta neveiklā aiziešana tikai pastiprina šo noskaņu.
Kā vienu no spilgtākajām traģiskā piemēriem, var nosaukt Hamleta tēva, iepriekšējā Dānijas karaļa, noslēpumaino nāvi un drīz pēc tam viņa mātes Ģertrūdes, Dānijas karalienes, un Klaudija, tēva brāļa, notikušās kāzas. Galvenais varonis jūtas aizskarts un sāpināts, un pievilts par to, ka māte ātri atguvusies no tēva nāves :„Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis, bet viņa precas jau ar tēvoci. Ak, kauna pilna steiga, jau tik ātri un veikli iekrist grēka palagos!”. Tas Hamletam rada aizdomas par tēva īsteno nāves cēloni, ko secīgi apstiprina gars: „čūska, kura toreiz tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, nu viņa kroni nes”, šīs ziņas pielej eļļu ugunī, un varonis līdzi emocionālajām sāpēm sāk izjust arī naidu un atriebības alkas, kas ir milzīgs grēks. Viņa negatīvo jūtu aptumšotais prāts sāk traucēt pat pavisam gaišām un nevainīgām attiecībām...
