Lielu lomu cilvēku dzīvē spēlē dažādas nepatiesības un meli. Cilvēki ir iemācījušies ar viltībām un apmānu saraust bagātības, iegūt slavu, varu un citus labumus. Īstenībā visa mūsu sabiedrība dzīvo nepārtrauktos melos.
Aplamība, lai arī mums cilvēkiem ļoti patīkama, lai arī atkārtota simtām reižu vai izkliegta, ir un paliek tikai aplamība.
Meliem mūsu pasaulē radies tāds uzskats, ka patiesība ir kaut kas vājš un gļēvs, kas nepārtraukti lūdz mūsu aizstāvību. Tie ir lieli maldi. Patiesībai nav vajadzīga aizstāvība. Neviens nevar iznīcināt patiesību. To var tikai noslēpt. Līdzīgi kā mākoņi var noslēpt no mūsu acīm mēnesi. Taču ne jau mēnesi aizsedz mākoņi, bet gan mūsu acu skatu. Mākoņi nevar mēnesi aizsegt. Tāpat kā meli nevar iznīcināt vai izmainīt patiesību. Agri vai vēlu, bet patiesība atgādinās par savu eksistenci. Patiesība savā būtībā ir agresīva – tā nerēķinās ne ar mūsu patiku, ne nepatiku, ne ar mūsu priekiem, ne ciešanām. Patiesībai nav vajadzīgi mūsu strīdi, tā eksistē bez mūsu pierādījumiem. Par meliem , ko liekam patiesības vietā, tā mums nežēlīgi atriebjas. Jo lielāki ir meli, jo lielāka atriebība nāk pār mūsu galvu.
Gandrīz visas ciešanas un nelaimes mūs dzīvē ir patiesības atriebība par aplamībām mūsu uzskatos un rīcībā. Tās ir problēmas, ko mēs paši sev radām.
…
