Jānis Grots ienāk latviešu literatūrā mūsu gadsimta divdesmitajos gados. Viņa biogrāfijas lappuses līdzīgas daudzu citu tā laika progresīvās inteliģences pārstāvju dzīves grāmatai: skolas gaitas, agra saskare ar darba grūtībām, aktīva piedalīšanās kreiso aprindu sabiedriskajā dzīvē. Lai nopelnītu iztiku studijām Juridiskajā fakultātē, Grots strādājis par dzelzceļa konduktoru un bezdarbnieku reģistrētāju, bijis revalucionārā Studentu kluba biedrs, darbojies studentu padomē un progresīvās frakcijas skretāru. Par piedalīšanos 1921. gadā vispārējā Latvijas dzelzceļnieku streikā Grots arestēts un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Šis pārdzīvojums, Andreja Upīša vārdiem runājot, vairāk ievirzīja Grotu aktīvā dzejiskā darbībā. 1923. gadā nāk klajā A. Upīša sastādītā reālistiskā dzejas analoģija „Dzīves ceļi”, ko ievada E. Treimanis-Zvārgulis ar e. Veidenbaumu un noslēdz J. Grots. Runājot par Grotu, analoģijas sastādītājs ievadā atzīmē, ka Grots ir vēl pavisam jauns dzejnieks, kura vārsmās krietni jūtama vācu un krievu ekspresionistu ietekme, taču cauri neapvaldītiem, vietām saraustītiem daiļrades uzplūdiem dzirdami īpatēja idejiska spēka pulsi u dzejiskas drosmes trauksme, kas ļauj autoram paredzēt visai spožu māksliniecisko nākotni.
Šajā laikā Jāņa Grota vardam jau ir sava skaņa, viņu uzņem par biedru Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā un literātu biedrībā „Domas”. Grots dzejā pazīatms tikai trīs gadus, kad Jānis Sudrabkalns jau uzraksta viņa jaunradei veltītu pētījumu.…
