Kas ir bauda? Cik nozīmīgi ir pareizi formulēt to ar ko vairums no mums saprot ar šo bezgalīgi apspriežamo un mūžīgi kustīgo terminu? Vispārīgi varētu teikt, ka tas ir dzinulis jebkura cilvēka dzīvei, jo galu galā bauda ir tas, dēļ kā dzīvo, sāk jaunus karus, atklāj jaunas zemes.
Vienkārša ikdienišķa cilvēka izpratnē, bauda ir jumts virs galvas, ēdiens un silts konjaks vakarā pie kamīna, vairumā gadījumu filozofiski iracionāla dažādu velmju un iegribu apmierināšana. Protams, šo velmju un iegribu nozīmīgumu atspoguļo dažādu sociālo slāņu vērtību skala, taču iznākumā visam tik un tā paliek dziņa pēc maksimāla komforta un labsajūtas. Taču Epikūrs to skaidro savādāk. „Baudu cilvēki vienmēr ir uzskatījuši par kaut ko gaisīgu, kas nav savienojams ar ilgstošu un drošu stāvokli, nevar garantēt laimi. Svētlaime taču ir saistīta ar pastāvīgumu! Epikūrs iet pretējā virzienā, identificējot baudu ar ataraksiju: bauda ir līdzīga ataraksijai.”…
