Viņi aug klusumā... Tā ir diagnoze, kas izmaina katra cilvēka dzīvi uz mūžu. Tie ir drausmīgi vārdi, kurus nereti ir jāuzklausa vecākiem, kuru bērnam ir atklātas dzirdes problēmas. Vecāku aizdomas par bērna nedzirdību apstiprinās tikai ilgākā laika posmā. Tas tomēr nemazina šoku, ko izraisa speciālistu slēdziens, kad zūd cerības un ilgstoši krājušās aizdomas rod savu galīgo apstiprinājumu.
Vecāku psiholoģiskā reakcija uz bērna nedzirdību.
Vecāki ar laiku, protams, pamana, ka viņu bērns nereaģē uz apkārtnes skaņām. Šāds atklājums pats par sevi ir ļoti satraucošs, un viņus sāk mocīt nelāgas domas, apdraudot to cerību un prieka gaisotni mājās, kādai būtu jāvalda pēc bērna nākšanas pasaulē. Neskaidrā nojauta par bērna nedzirdību aptumšo nākotni. Katram cilvēkam ir dabiska tieksme izvairīties no pārdzīvojumiem. Lai tos mazinātu, cilvēks sevi noskaņo tā, ka saredz tikai pozitīvo un ignorē nepatīkamo. Problēmas būtību tas nepalīdz noskaidrot. Tā, piemēram, vecāki ignorē faktu, ka bērns neatbild uz viņu balsi, jo mana, ka bērns pagriežas uz tikko aizvērtu durvju pusi, un uzskata to par apliecinājumu dzirdētspējai. Bet viņš varbūt tikai reaģējis uz gaisa plūsmu vai pa durvīm ienākušās gaismas pazušanu. Varbūt viņš pat sadzird skaļus apkārtnes trokšņus, tomēr tas nenozīmē, ka viņš sadzirdēs cilvēku runu. Vecāki, izmantojot šādus faktus, atsakās atzīt, ka bērns ir nedzirdīgs [ 3, 9 ].
Vecākiem beigu beigās jāsaprot, ka viņu bērns ir tāds pats cilvēks kā visi – ar savām domām, jūtām un sapņiem, par kuriem viņš tāpat vēlas runāt. Tas ir grūti, bet ar laiku to pieņem. Manuprāt, labāk, lai bērns ir nedzirdīgs nekā viņam ir garīgas atpalicības vai fiziski defekti.…
