-
Zemnieku brīvlaišana Kurzemē un Vidzemē
Kopumā no šiem likumiem vairāk ieguva kalpi, viņu labklājība pēc brīvlaišanas pieauga sevišķi pilsētu tuvumā. Savukārt saimniekiem tie drīzāk bija nepatīkams pārsteigums – paradoksāli, ka, guvuši personīgo brīvību, vienlaikus viņi zaudēja zemi – galveno pārticības avotu.
Lauksaimnieku trūkuma dēļ, pagastos ap Rīgu, algas nācās maksāt skaidrā naudā. Veidojās jaunas pusmuižas, palielinājās muižu areāls.
Interesants ir ģenerālgubernatora Pālena viedoklis par brīvo līgumu sekām naturālās klaušu saimniecības ietvaros „Vidzemes zemnieki ir pārvērsti vienkāršos strādniekos un muižas kalpos”. Savdabīgi izsakās arī Tērbatas profesors A. Hīks 1845. g. :„Tā ar zobenu iesākto un ar soda rīksti uzturēto zemes iekarošanu nu var pabeigt, brīvi laižot darbā [ Vāczemes] arklu”
Secinot, jāsaka, ka lai arī zemnieku brīvlaišana bija liels solis uz priekšu zemnieku stāvokļa uzlabošanā, tomēr diemžēl pasaulē iekārtots tā, ka cilvēki vienmēr cenšas situāciju izmantot savā labā, tie šajā gadījumā bija muižnieki, kas, manuprāt, arī uzskatāmi par brīvlaišanas galvenajiem ieguvējiem, jo nav tik viegli izjaukt gadsimtiem ilgi iedibinātu kārtību. Par, tēlaini izsakoties, brīvlaišanas lielākajiem cietējiem uzskatāmi saimnieki, jo viņi zaudēja zemi, kas savukārt nozīmēja viņu dzīvesveida vai pat amata maiņu.
…
Tālredzīgie muižnieki un kronis saprata, ka klaušu saimniecība novedīs pie zemnieku saimnieciskā sabrukuma, samazināsies muižu vērtība un muižnieki no klaušām vairāk zaudēs nekā iegūs. Bija sākusies feodāli dzimtbūtnieciskās saimniecības un sabiedrības feodālā satura un formu sairšana. Feodālā sabiedrība arvien vairāk iespiedās uz preču – naudas attiecībām. Bet mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka „putna brīvība” bija veikta Aleksandra I dzimtbūšanas atcelšanas eksperimenta ietvaros. Nedrīkst aizmirst to, ka tolaik bija izplatītas apgaismības idejas, kas ietekmēja ne tikai muižniekus, kā rezultātā viņi deva likumu paķetes saviem muižniekiem, bet arī citi apgaismotāji asi kritizēja muižniekus. Bez tam, Aleksandrs I bija pateicīgs G. Merķelim par palīdzību Napoleona karos, un viņš bija viens no dzimtbūšanas kritizētājiem. Vispirms šo „eksperimentu” attiecināja uz Polijas zemniekiem – tur cars kustības brīvību bija apstiprinājis jau 1815. gadā, visu zemi tomēr atstājot tāpat kā agrāk muižnieku īpašumā. Šo scenāriju vēlāk piemēroja arī Baltijas provincēs.
