Ideāls sociālais pedagogs vispirms ir profesionālis savā jomā. Ideālam sociālajam pedagogam, manuprāt, jābūt ticīgam cilvēkam, tas ir, kristīgam cilvēkam. Mīlestības aspekts, kas ir saistīts ar nepieciešamību dot, pārvarot savu personisko egoismu, sevišķi uzsvērts kristietības morālē, formulējot tēzi par nepieciešamību mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tuvākais – ikviens sastaptais cilvēks – klients, kolēģis, administrācijas pārstāvis. (1, 174)
Līdzīgā formulējumā šī atziņa atrodama jau antīkajā filozofijā. Piemēram, stoiķis Seneka norāda, ka cilvēkam cilvēks vienmēr ir svēts. Antīkais humānisms uzsver, ka visai uzvedības programmai jāizriet no tāda cilvēka, kuram otrs indivīds ir pašvērtība, pret kuru jāizrāda mīlestība. (1, 175)
Pirmajā vietā jābūt mīlestībai uz Dievu, jo tās attiecības, kādas cilvēkam ir pret Dievu, nosaka viņa attieksmi pret tuvāko: pārvarot savu grēcīgo gribu (pašmīlestību), cilvēks ir gatavs ziedot sevi kā Dievam, tā arī tuvākajam…
