E. Ādamsona novelē „Jāšana uz lauvas” apcerētā problēma ir cilvēka iekšējās pasaules radītā greizsirdība, kas arī ietver cilvēka sirds un prāta analīzi. Universitātes vēstures katedras jaunākais asistents Teodors Alpers ir persona ar sarežģītu raksturu un dzīvu fantāziju, kas viegli aptumšo prātu. Varonis pēkšņi it visā sāk saskatīt krāpšanas pēdas un nodevības pavedienus, kas vedina domāt par Idas neuzticību. Lai vēl vairāk izprastu precinieka rīcību svarīgi būtu pievērsties abu mīlnieku savstarpējo attiecību jautājumam, kas diemžēl novelē līdz galam nav atklāts.
Noveles valoda ir vienkārša un nepārāk tēlaina. Ādamsons pamatā izmanto vispārlietojamus vārdus, sastopami arī daži arhaismi (kuvēris, oranžas, bakhanālija, hidalgo) un salīdzinājumi– „ un viņš to labprāt būtu saplosījis, kā vilks avis”; „kāju pirkstu nagi kā pieci pāri dažāda lieluma perlamutra gabaliņi” (Ādamsons 2000).
Jau pats īsprozas virsraksts „Jāšana uz lauvas” liecina par kādu visai slidenu un bīstamu situāciju. Lauvai tiek piedēvētas tādas īpašības, kā drosme, niknums, gudrība, lepnums, triumfs, augstprātība un modrība. Novelē lauva simbolizē pašu Teodoru un viņa iekšējo pasauli. Šī novele māca, kā neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ieklausīties savā saprātā un savaldīt savas dusmas.
…
