M.Hrapčenko. Literatūras tipoloģiskā izziņa

LĪDZĀS PASTĀVĒŠANA
Romantisma un kritiskā reālisma atšķirības apliecina, ka literatūras kā veseluma raksturīga iezīme ir konfliktu radniecība.
Konfliktu radniecība, radošo pozīciju tuvums nemazina ne katra konflikta specifiku, ne rakstnieka individuālās rakstības pozīcijas.
Svarīgi, kā uzver M. Hrapčenko, ir apzināt ne tikai nosacīto vienotību starp individuālo un kopīgo literatūras strāvojumos, bet arī rakstnieka individuālās rakstības lomu.
Kā aktuālu M. Hrapčenko min vēl kādu problēmu- literāro strāvojumu iekšējie strāvojumi. Proti, šie iekšējie strāvojumi velk atsevišķu līniju, piemēram, romantismam ir 2 strāvojumi: aktīvais un pasīvais. Bet tomēr jāatzīst, ka dažādu literāru virzienu iekšējā diferenciācija ir vāji apgūta. Proti, kas vienam rakstniekam liekas aktīvs, cits to uzskata par pasīvu, un otrādi. Iekšējai diferenciācijai tuvu stāv arī individuālais stils.
M. Hrapčenko savos spriedumos par kopīgo un atšķirīgo literārajos strāvojumos ir adekvāts tādā ziņā, ka katram izteikumam sniedz aktualitātes, nepieciešamības “definējumu”- proti- M. Hrapčenko atzīst, ka literārie strāvojumi reizēm pastāv ļoti ilgi, un konflikti un raksturi atšķiras no sākotnējās izejas pozīcijas. TĀPĒC ir jāapzinās literāro strāvojumu tipoloģiskās izziņas etapi to attīstībā. Tādā veidā tiek nojaukta pretruna starp sinhrono (valodas stāvoklis kādā noteiktā vēstures attīstības periodā; sinhronija ir it kā valodas horizontāls griezums, t.i., savstarpēji saistītu un savstarpēji nosacītu leksisku, gramatisku un fonētisku elementu sistēma noteiktā momentā) un diahrono (valodas parādību secība attīstības procesā; tā ir sakarība starp valodas formām vai sistēmām, no kurām viena ir senāka, bet otra ir jaunāka). Barjeru nojaukšana starp sinhrono un diahrono pieeju valodas jautājumiem bija un ir viens no slidenākajiem strukturālisma metodoloģijas aspektiem.
M. Hrapčenko vairākkārt uzsver literatūras, literāro parādību sociālās funkcijas, un strukturālisma sakarā viņš uzsver literāro parādību sociālo funkciju vārda mākslā, jo pretēji (kā to dara strukturālisti) ir jāpaliek to “tīro” formu robežās, kuras nepieļauj nedz literāro parādību reālo struktūru , nedz to lomu cilvēciskās sabiedrības dzīvē.
…