J.G.Fihte savā grāmatā “Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu.” Raksta sekojošo “Ja es zinu un esmu pārliecināts tikai par to, ko pats esmu atradis, ja patiesi pazīstu tikai to, ko pats esmu pieredzējis, tad es tiešām nevaru sacīt, ka man būtu kaut mazākā nojausma par savu sūtību; zinu tikai to, ko citi apgalvo, ka zina par šo jautājumu; un vienīgais ko šajā sakārībā tiešām varu droši apgalvot, ir tas, ka par šo priekšmetu esmu dzirdējis tā vai citādi runājam”.(37,2)
J.G.Fihte nonāk pie atziņas ka viņš pats grib apskatīt doto jautājumu no sava redzes viedokļa , kā arī secina to ka viņa atmiņa var uzņemt tik daudz cik labpatiks gadījumam, nepārbaudot uzņemto informāciju un ļāva visu nolikt savā vietā, savā atmiņā.
J.G.Fihte tāpat izsaka savas domas, par to kā tad cēlies cilvēks, kā dabas sastāvdaļa, un to ka daba ir viens no faktoriem tā izcelsmē.
…
