Aizdevuma līgums
(1934.) Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.
Aizdevuma līguma rezultātā tie slēgts darījums par patērējamas (atvietojamas) lietas nodošanu īpašumā, bet par tik par cik šī atvietojamā(patērējamā) lieta var tikt pilnībā patērēta, tālab šīs lietas lietotājam pāriet īpašumtiesības uz šo lietu un tiek uzlikts pienākums atdodot atpakaļ citu, bet tādas pašas šķiras un daudzuma lietas, kuras tika aizdotas.
(1935.) Aizdevuma līgums , ar ko viena puse apsola aizdevumu dot, bet otra to pieņemt, ir spēkā tikai no tā laika, kad līdzēji vienojas savā starpā par aizdodamā daudzuma pamēru. Ja apsolītājs pēc tam atteicas izpildīt, tad viņam otrai pusei ir jāatlīdzzina visi zaudējumi.
Aizdot var tikai atvietojamas lietas: Atvietojamas lietas - nav individualizējamas, klasificē pēc skaita, mērā (kaudze).
Noslēdzot aizdevuma līgumu, rodas prasība par aizdevuma atdošanu.
(1943.) Aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.
(1944.) Atvietojamas lietas vērtība naudā nosakāma pēc tirgus cenas, kāda tai bijusi nodošanas laikā.
Aizdevuma līgums ļoti izteikti balstās uz uzticības principu, ja ir šaubas par uzticību, parasti tiek prasīts nodrošinājums (ķīla, galvojums, rokasnauda...)…
