Dzīvības trauslā robeža ar nāvi mijas ar patīkamām un mokošām izpausmēm, jo cilvēkā raisās pretrunīgas izjūtas. “Savas retās labās īpašības cilvēks vienmēr atceras tikai tad, kad jau par vēlu,” šī Remarka paustā doma ir lieliski attiecināma uz šo pretrunu, jo visu ko varēja glābt ir zaudēts. Dzīves nemīlēts cilvēks ir uz šīs robežas visu laiku un nespēj rast mieru, jo bailes ņemt virsroku.
“Pasaule nav traka. Tikai cilvēki.” Cilvēks radījis šādu situāciju, kurā pats vairs nesaprot kā izdzīvot, jo robeža starp dzīvību un nāvi ir gandrīz vai saplūdusi kopā. Indivīda dzīves perspektīvas ir tik ļoti samazinājušās, ka dažbrīd šķiet, ka vienīgā izeja ir nāve.
…
