Latvijā arvien pastāv liela problēma- kā pārvarēt ieilgušo ekonomisko krīzi. Priekšlikumi šīs problēmas risināšanai ir bijuši ļoti daudz, taču to lielākais vairums- neveiksmīgi. Lai izvairītos no šādām kļūdīgām metodēm, ir jāievēro ekonomikas teorija, kurā tiek pielietotas tikai tās programma, kas ir zinātniski pamatotas.
Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radusies 18. gadsimtā. Par pirmo ekonomistu tiek uzskatīts Aristotelis, kurš analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Tikai kapitālisma apstākļos radās ekonomistu paaudze un merkantilisma un fiziokrātisma zinātniskās skolas. Termina „politiskā ekonomija” autors ir A. Monkretjēns, kurš 1615. gadā publicēja darbu „Politiskās ekonomijas traktāts”. Šis darbs tapa kā pārdomas un ieteikumi Francijas valdībai par nacionālās saimniecības jautājumiem. …
Ekonomiku kā terminu nevar konkrēti definēt. Katrs autors ir tiesīgs izmantot tādu formulējumu, kāds atbilst viņu grāmatas izklāstam. Un tas var būt atšķirīgs, kaut gan svarīgākās, galvenās nianses un galvenā domā, protams, sakrīt. V. Brikses grāmatā „Tirgus ekonomikas pamati” ekonomikas teorija definēta kā zinātne, kas pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzības. Principā, lielākajā daļā formulējumos galvenā doma ir tāda, ka ekonomikas teorija ir mācība par ekonomikas subjektu rīcību un cēloņsakarībām viņu saimnieciskajā darbībā. Ekonomika tiek sadalīta divos apakšjēdzienos: mikroekonomika un makroekonomika. Mikroekonomika pēta individuālas saimnieciskas vienības rīcību: tā ir atsevišķa nozare, firma, mājsaimniecība, ieņēmumi un izdevumi u.tml., turpretī makroekonomika pēta cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Piemēram, kopproduktu, nacionālo ienākumu, inflāciju, bezdarbu u.c.
