Latvijas iekšējās ekonomikas problēmas ir atstātas novārtā, jo valdībai primārais uzdevums ir izpildīt starptautisko aizdevēju prasības. Valdība katru gadu plāno sociālo budžetu, bet tā ilgtspēja nevar būt ilgstoša, jo pati valdība, budžetu, pataisa par „krājkasīti”, no kuras var paņemt naudu, kad vien nepieciešams, līdz ar to, negatīvi tiek ietekmēta liela daļa sabiedrības finansiālā dzīve, kā arī cilvēki maina domas par nodokļu sistēmu valstī un par valdību kopumā.
Secinājumi.
Rakstot šo darbu es noteikti uzzināju daudz ko jaunu, piemēram, ka ekonomiskās politikas veidošanā eksistē vairākas alternatīvas teorētiskās koncepcijas (klasiskā, Keinsa, neoklasiskā, u.c.) un metodes, kuras mūsdienās tiek sintezētas un piemērotas atbilstoši konkrētās valsts apstākļiem, ņemot vērā kā specifiskos sociāli ekonomiskos apstākļus, tā arī pastāvošos politiskos ierobežojumus, izmantojot gan tiešās, gan netiešās regulēšanas metodes, no kurām visnozīmīgākās ir fiskālā un monetārā politika, kuru var novērtēt pēc tā, kādu ietekmi tā atstāj uz kopējo izlaides un cenu līmeni.
Bet runājot par pašreizējo situāciju Latvijas ekonomikā- tā mani nopietni satrauc. Situācija Latvijas ekonomikā ir strauji gājusi uz leju. Pēc ekonomiskās krīzes, tika pacelti nodokļi un samazinātas algas, cilvēki emigrē prom.. Šādos apstākļos dzīvot labi ir ļoti grūti un lielākā daļa cilvēku ir spiesti „savilkt jostas”. Visvairāk man nepatīk pieeja ar kādu valdība risina ekonomiskās problēmas un, manuprāt, ar šādu pieeju mēs „ķepurosimies” vēl ilgi…
…
