Svinību vēsturiskajā pamatā ir senās bailes, ka zūdošā dienas gaisma var neatgriezties, ja cilvēks neveiks noteiktus rituālus. Kad druvās pabeigti ražas novākšanas darbi, kad rijās pēdēji graudi nokulti un novietoti apcirkņos, tad klāt ir svētki, kas lai daudzinātu pagājušā gada pūliņus un grūtumus, lai slavētu druvu auglību un ražu, lai sveiktu saules gaismas un siltuma atgriešanos dabā. Tas ir visbrīvākais laiks nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai, spēlēm un zīlēšanai, jo raža jau ir novākta. Senie cilvēki kaulā ieskrāpēja atzīmes par Mēness cikliem. Tikpat uzmanīgi viņi vēroja Saules ceļu, svarīgākos notikumus atzīmējot ar rituāliem, lūgšanām saviem dieviem un dievībām. Senajam latvietim tie bija līksmības un prieka pilni svētki. Ziemassvētki iekļaujas senajā pirmskristītības agrāro kultu ciklā un tiek svinēti ziemas saulgriežu laika ap 23.decembri, kad diena ir visīsākā, bet nakts sasniegusi savu maksimālo garumu, kad saule iegriežas uz pavasara pusi. …
