Seno grieķu mākslas izpratnes specifiku var saprast, vienīgi ņemot vērā, no vienas puses, viņu īpašo estētisko ievirzi, no otras, - aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi, ar kuru māksla bija saistīta visciešākajā mērā. Grieķi mākslas jēdzienā neiekļāva poēziju. Tas tāpēc, ka poēzija nesaistījās ar viņu priekšstatiem par mākslu, kā materiālās ražošanas procesu, amatniecības paveidu, kas balstīts uz zināšanām un likumiem. Poēziju viņi uzskatīja par iedvesmas, nevis mākslas rezultātu. Tēlotājmākslā galvenais- māka, poēzijā- iedvesma, un tāpēc tām nav nekā kopīga.
Dziesminieki paši uzskatīja, ka viņu spējas ir dievu dāvana un saistīja tās nevis ar mākslu, bet ar dievišķo spēku, ko tieši viņos ielikušas mūzas. …
