Jau 60. gados daļa talantīgāko dzejnieku (O. Vācietis, V. Belševica, I. Ziedonis, M. Kroma, M. Čaklais, I. Auziņš, K. Skujenieks u. c.) raisās vaļā no kalpošanas ideoloģijai un pat cenšas izteikt savu protestu tai ar „literāriem ieročiem”. Vēlāk 70. gados, taču jo īpaši – 80. gados literatūrā jūtamas vēl spēcīgākas pārmaiņas, dzejā, kurā valda liela daudzveidība. Pamazām iezīmējas briestošās pārmaiņas gan Latvijas kopumā, gan literatūras liktenī (1988. g. jūnija sākumā – dzejnieka J. Petera organizētais Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums; tajā pirmoreiz atklāti pārrunā agrāk noklusētas tēmas).
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā debitē vesela rinda jauno talantu, kuri būtiski ietekmē turpmāko piecpadsmit gadu dzeju – Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Anna Rancāne, Pētreis Brūveris, Guntars Godiņš, Egīls Zirnis, kuru „skolotāji” ir Ojārs Vācietis, Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis un Egils Plaudis.…
