Ofēlijai viņš teic, ka vēlētos, lai viņš nemaz nebūtu piedzimis. Hamlets šādās sajūtās mocījās vēl pirms tam, kad uzzināja par klejojošu tēva rēgu. Savukārt gluži savādākās nolemtības sajūtas Hamlets izcieš tad, kad viņš pats jau ir nāvējoši ievainots. Hamlets atriebjot savu tēvu ir nonāvējis Klaudiju, kā arī redzējis kā mirst viņa māte. Polonija un Laerta nāvē arī ir vainojams Hamlets. Hamlets remdēja alkas pēc atriebības, bet neizpalika arī ciešanas, kas pārdzīvotas to visu darot, kā arī apziņa, ka viņš, nonāvējot arī sev tuvus cilvēkus, no vienas puses nav ne par ko labāks kā Klaudijs.
Hamleta patiesības meklējumi, manuprāt, beidzas diezgan dramatiski un traģiski. Uzzinot, ka tēvs nav miris dabīgi viņš nāvē ir ievilcis gan ienaidniekus, gan tuvus cilvēkus un arī sevi.
…
