Straumēnu mājās katram ģimenes loceklim bija savs darbs, kas viņam bija jādara. Ikdienā veicamie darbi bija sadalīti katram Straumēnu mājas iemītniekam pēc tā interesēm un varēšanas. Viņi vienmēr strādāja kopā- kā īsta ģimene, kopības sajūta nezuda ne svētku reizēs, ne arī ikdienas darbus veicot.
Visvairāk darba šajās vasaras dienās bija Straumēnu vectēvam, jo bitēm tuvojās bērnu laišanas laiks. Viņš pat naktis pavadīja pie bitēm, nenolaizdams no tām acis, visu laiku tās uzmanīdams un pieskatīdams, viņam ar bitēm bija īpašas attiecības, tādas, kādas nebija nevienam Straumēnu mājas iedzīvotājam: „(...) vectēvs prata viņas nomierināt, un likās, ka tās viņu pazīst, slepeni raudzīdamās viņā savām brūnajām un nekustīgajām acīm.”. Vectēvs no šim bitēm arī daudz mācījās un dzīvoja saskaņā ar tām: „(...) viņš no tām savāca savu gudrību, apbrīnodams stropa dzīvi un uzstādīdams to visiem par paraugu (...).”.…
