Šis ir autora trešais– pārveidotais izdevums par izglītības alternatīvajām teorijām, kuru viņš iesāk ar definīciju: “Ar vārdkopu izglītības alternatīvās teorijas apzīmē vairāku tādu personību devumu pedagoģijā, kuru raksturo kā orģinālu, vispārnozīmīgu Eiropas un pat Pasaules līmenī un kopveselu, resp., kuram ir kopumā pabeigts teorētiskais pamats un tam atbilstoša vispāratzīta paša autora organizēta prakse un atbilstošas publikācijas.” [6.]
Šajā grāmatā autors apskata Frīdriha Frēbela, Marijas Montesori, Rūdolfa Šteinera un Georga Keršeinšteinera izglītības teorijas.
ALTERNATĪVO IZGLĪTĪBAS TEORIJU METODOLOĢISKIE
PAMATI UN KONTEKSTS
Šajā nodaļā autors apraksta būtiskāko, kas alternatīvo cilvēka/bērna audzināšanu atšķir no pragmatiskās audzināšanas.
Pirmkārt, alternatīvā audzināšana sākas ar bērna tēla apjausmu (pragmatiskā– ar mērķa apzināšanos), teorijas līmenī skaidrojot, kas un kāds ir katras izglītības alternatīvas bērntēls un kā to izprot, metodoloģijas līmenī sniedzot atbildi, “kādas vispār aktivitātes jāīsteno, lai sekmētu bērna audzināšanu atbilstoši šim bērntēlam.” [13.] Turklāt, “metodoloģisko zināšanu pamats ir zināšanas par procesu– par lietas rašanos, attīstību un sabrukumu…, kas ir trīs jebkuras lietas attīstības būtiski atšķirīgas , bet arī vienotas stadijas.” [14.]
Alternatīvās teorijās cilvēks/bērns vispirms tiek aplūkots kā unikāls, no citiem atšķirīgs, ar centrālo elementu– garu, dvēseli. Tātad, alternatīvās teorijas ir garazinātniskas un atzīst, “ka garīgums izkopjams katrā cilvēkā, bet tikai ar garīguma kopšanai atbilstošiem līdzekļiem” [15.] (pirmkārt– ar labestīgu domu). …
