Ievads.
Cilvēks esot vienīgā dzīvā radība, kam pēcnācēju radīšanas rituāls sagādā problēmas, jo, lai kā negribētos atzīt, primārā cilvēka eksistences vajadzība ir sevis atražošana. Par to pateikties mēs, protama lieta, varam savai Homo Sapiens attīstības stadijai, kad mums, atšķirībā no dzīvniekiem, bez primārajām vajadzībām un instinktiem, eksistē arī emocionālās vajadzības.
Emocijas un jūtas, neskatoties uz to, ka tās padara mūs par cilvēkiem, padara cilvēka dzīvi daudz komplicētāku, ieskaitot arī attiecības starp dzimumiem, t. i. ir jāiemācās apieties ar pretējo dzimumu, lai spētu efektīvi realizēt sevi emocionālajā jomā.
Kā zināms, sarunas laikā lielāko iespaidu atstāj tieši dažādie sarunbiedra raidītie neverbālie kodi, žesti jeb ķermeņa valoda. To kodēšanas un dekodēšanas spēju pārvaldīšana, izrādās, ietekmē arī sevis prezentēšanas prasmi, kas savukārt ietekmē arī attiecību attīstību ar izvēlēto partneri. Neverbālo kodu sūtīšanu un saņemšanu ietekmē dažādi faktori, piemēram, vecums, kultūra, personība un, protams, dzimums jeb dzimte.
Dzimumidentitāte.
Dzimumidentitāte ir sevis apzināšanās kā piederīgu konkrētam dzimumam – sieviešu vai vīriešu. Uz dzimumidentitāti lielā mērā ir balstīts arī indivīda paštēls un pašapziņa.
Abi dzimumi atšķiras ne tikai pēc ģenētiski pārmantotām tīri fiziskām īpašībām, kā:
• Dzimumorgāni;
• Hormonu līmenis;
• Ķermeņa uzbūve u.tml.
Bieži vien dzimums arī nosaka daudzas atšķirības uzvedībā un pieejas veidiem komunikācijai savā starpā, poti, komunikācijas modeļus. Bez dzimuma, tos ietekmē arī kultūra, sociālā vide utt. Mūsdienās, neskatoties uz to, ka daudzi uzskata, ka dzīvo uniseksa sabiedrībā, vēl joprojām pastāv konkrēti uzvedības modeļi, kuru ievērošana tiek sagaidīta no katra dzimuma.
…
