“Praktiskā prāta kritikā” Kants runā par prāta praktisku izmantošanu, kas nozīmē to, ka prātu mēs izmantojam ne tikai, lai iegūtu zināšanas, bet arī lai izšķirtos par pareizo rīcību.
Ļoti būtiska vieta mūsu morālajā dzīvē, pēc Kanta domām, ir ierādīta motīviem, ar kādiem mēs kaut ko darām. Mūsu rīcības sekām ir sekundāra nozīme, galvenais ir motīvs. Faktiski tieši rīcības motīvi izšķir, vai rīcība ir morāli pareiza vai nepareiza.
Kants par tīrā praktiskā prāta pamatlikumu izvirza slaveno tēzi – “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu”. Šī tēze uzsver to, ka katra cilvēka morāles principiem ir jābūt vispārējiem un saistošiem, tādējādi tie šķitīs pieņemami arī citiem un tas ir būtiski.
Praktiskais prāts atšķirībā no tīrā prāta var izdarīt pieņēmumus, kas mums ļauj vieglāk izprast morālo dzīvi. …
