Baltijas valstis pēc to atzīšanas de facto, līdzīgi daudzām citām Austrumeiropas jaunajām valstīm bija aizņemtas ar savu iekšpolitisko jautājumu kārtošanu – t.i. ar valsts iekšējo dzīvi saistītās likumdošanas veidošanu, daudzo partiju savstarpējām politiskajām cīņām u.tml.
Starptautiskajās attiecībās Baltijas valstis galvenokārt centās iedibināt sev izdevīgus tirdzniecības sakarus un panākt drošības garantijas no lielvalstu puses. Šie jautājumi izrādījās cieši saistīti, un sakrita ar abu Eiropas lielvalstu – Vācijas un Krievijas interesēm Baltijas telpā. Tās centās jaunās valstis padarīt ekonomiski atkarīgas. Jāatzīmē, ka katra no Baltijas valstīm deva priekšroku sadarbībai ar vienu vai otru no šīm lielvalstīm.
Šāda Baltijas valstu politiskā izvēle bija ļoti izdevīga Vācijai, kas kā kara zaudētāja gribēja atgūt savu ietekmi un stāvokli Eiropā, tuvinoties Krievijai. Abas lielvalstis pretendēja uz galveno lomu Baltijas valstu ekonomikā, un neticot ilgai šo valstu pastāvēšanas iespējai, savā ziņā jau dalīja Baltijas telpu savās ietekmes sfērās, kas izvērsās par realitāti 30to gadu beigās.
Neskatoties uz Baltijas valstu plaši izvērsto starptautisko diplomātisko darbību, gandrīz visā starpvalstu diplomātijā parādās Vācijas-Krievijas motīvs.…
