Ķīna attīstījās nošķirti no Tuvo Austrumu un Eiropas civilizāciju centriem. Tibetas kalniene rietumos veidoja grūti pārejamu robežu starp Ķīnu un pārējo Āziju. To varēja šķērsot tikai pa upju ielejām un kalnu pārejām, kas gada lielāko daļu bija aizsnigušas vai vispār grūti pārvaramas. Ķīnas ziemeļos atradās bezgalīgs līdzenums, kas bija ļoti sauss un pamazām pārgāja Gobi tuksnesī, kurš stiepās aptuveni 1300 km garumā un visā Ķīnas vēsturē bija īstā robeža starp Ķīnu un klejotāju apdzīvotajiem ziemeļiem. Stepju jātnieki šo milzīgo platību spēja šķērsot tikai pavasarī, kad zirgiem šeit bija barība. Mežonīgās kalniešu un stepju kaimiņu ciltis visvairāk apdraudēja ziemeļu robežas. Tāpēc ķīnieši ierīkoja aizsardzības sistēmas.
Jau 2.gt.p.m.ē. ar Priekšāziju un vēlāk- mūsu ēras 2.gs. – pa karavānu ceļiem, kas veda pa stepju zonu Gobi dienvidos, ķīnieši uzturēja sakarus arī ar Eiropu. Pie Tjanšana kalniem ceļi pa Tarimas ieleju nogriezās uz dienvidrietumiem, no kurienes tie veda tālāk uz Vidusāzijas oāzēm un Irānas-Afganistānas augstkalnu rajonu un beidzot savienojās ar ceļiem uz Priekšāzijas un Egejas centriem. Tas bija “Lielais zīda ceļš”, ko ķīnieši izmantoja tirdzniecībai ar rietumiem, bet savukārt klejotāju ciltis, lai apdraudētu Ķīnas robežas. Šis starpkontinentālais karavānu ceļš sniedzās no Ķīnas līdz Vidusjūrai aptuveni 7000 km garumā.
…
