Pirmais svarīgākais un atbildīgākais darbs, ko es darīju, ienākot plašajā pasaulē, bija mammas pienīgākā pupa izbrīvēšana mazajai māsiņai. Lai arī vēl biju gluži akls, instinkti mani vadīja, un es, ar purnu pagrūdis nost augumā raženākos pirmdzimtos brāļus, uzmanīju, lai viņi nedara pāri manai mīļajai māšelei. Viņa taču vēl bija tik sīciņa...
Kad paaugāmies un sākām jau paši lakt pieniņu un grauzt garšīgās saimnieku kurpes, atnāca kaut kādi onkuļi un aizveda manus vecākos brāļus nezināmā virzienā. Kopš tās dienas es viņus vairs neesmu redzējis. Pēc šī, manuprāt, šausmīgā atgadījuma mēs ar māsiņu vēl ciešāk turējāmies pie mammas sāniem, cerībā, ka neviens neiedomās arī mūs, pie tam katru atsevišķi, atdot kādiem svešiniekiem. Tā būtu milzīga traģēdija. Es jau nebaiļojos par sevi, nē. Es taču biju vīriešu kārtas suns un gan jau vajadzības gadījumā prastu parādīt zobus, bet man bija žēl māšeles, jo viņa vēl bija tik trausla un neaizsargāta...
Taču pēc nedēļas mūs abus ielika lielā grozā un aiznesa uz dzīvnieku tirdziņu. Kādas tik smakas tur nevaldīja! Uz mums blenza daudz cilvēku, valstīja pa rokām, staipīja ādu un lūkojās mutē, it kā mēs būtu kaut kādi tur sacīkšu zirgi. …
