Jaunlatvieši ir latviešu inteliģences radīta nacionālā kustība 19.gs. 50.-80. gados. Kr. Valdemāra, J. Alunāna, A. Kronvalda, K. Barona, K. Biezbārda, A. Spāģa u.c. vācu sabiedriskās kustības ‘'Jaunvācija’' iedvesmots studentu pulciņš. [1] Šis nosaukums radies no baltvāciešu mācītājieim, kuri jauno kustību iedēvēja par ‘'Jauno Latviju’' pēc analoga ar Vācijas revolucionāro biedrību ‘'Jaunā Vācija’', lai jauno nacionālo kustību diskreditētu valdības acīs. [2]
Jaunlatviešu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu atsvabināšanos no pakļautības ekonomiskajā un politiskajā dzīvē, iegūt neatkarīgas tiesības ekonomikā, politikā, kultūrā, saimniecībā, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms.[1]
Mērķa sasniegšanai jaunlatviešu galvenie uzdevumi bija latviešu valodas normēšana un leksikas pilnveidošana, atbrīvot skolas no vācbaltu aizbildniecības, mudināt pārējos latviešus apgūt izglītību, lasīt grāmatas un krāt zināšanas, izveidot nacionālo literatūru, organizēt publiskās bibliotēkas, vākt folkloru, aicināt latviešus ņemt zemi īpašumā, pievērsties jūrniecībai, nodarboties ar tirdzniecību, krāt kapitālu utt. [2]
Jaunlatviešu domas 19.gs. galvenokārt tika popularizētas 3 periodiskajos laikrakstos: „Pēterburgas Avīze”, „Mājas Viesis”, „Baltijas Vēstnesis”
Izdevums „Pēterburgas Avīze” iznāca Pēterpilī (Sanktpēterburgā) laika posmā no 1862.-1865. gadam. Šajā laikā posmā kopā izgāja 131 numurs un 55 pielikumi. Viens no svarīgākajiem pielikumiem bija ‘'Dzirkstelīte’', kuru vēlāk pārdevēja par ‘'Zobugalu’'. …
