Visa J.Korčaka dzīve bija pakļauta vienam konkrētam mērķim, viņa dzīvei piemita savdabīgs redzējums, sava īpašā loģika. Viņš atklāja, saprata un iemīlēja šo patieso, neaizsargāto bērna iekšējo pasauli, un atdeva tās interesēm sevi visu. Savos vairāk nekā trīsdesmit gados, ar savu popularitāti gan kā pediatrs, gan kā literāts Janušs Korčaks pēkšņi pamet visu un aiziet strādāt uz bērnu patversmi. Viņš uzskatīja bērnību par avotu tām zemstrāvām, kas nosaka pieaugušo rīcību. Pats jau divpadsmit gadu vecumā sāka strādāt par mājskolotāju. Vēlāk par savu pasaules uztveri pret bērnu, Korčaks raksta: “lai kļūtu par labu audzinātāju, par maz ir tikai pētīt un pazīt bērnu, jāprot pašam būt bērnam, jāprot iedzīvoties bērna piedzīvojumu pasaulē.”…
